1. Tumši Ūdeņi Drūmi Čukst Krēslā

Mūsu grēki tā kā sienas ap mūsu sirdīm stiepjas
Mēs savu sāpju gūstekņi klusumā mēmi kliedzam

Tumši ūdeņi drūmi čukst krēslā:
Nāk dvēseles nakts, un stundas ir vēlas!

Pie vītušas zāles pieglaudies, ieelpo trūdus un atceries –
Pie zemes un trūdiem lemts visiem atgriezties!

Kur tīrā straume, kas nomazgās vainas?
Kur baltā roka, kas piecels un sargās?

Tumši ūdeņi drūmi čukst krēslā...
Nāk dvēseles nakts, un stundas ir vēlas...

2. Es Degu

Es degu un degšu
Kamēr paliks tikai sauja pelnu
Akmens urnā, tavu asaru priekšā
Es degu!

Es degu un liesmas aiznes mani prom
Uz mūžiem, bez cerībām
Aiz uguns sienas
Es degu!

Es degu gaismā
Es degu tumsā
Dūmi slāpē balsis
Lūgšanas, zaimus un atvadas

Es degu, viss galā
Oglēs kvēlo
sirds...

3. Tā Aiziet Gaisma

Tā aiziet gaisma lēna kā tumšā atvarā
Tur sen jau nogrimusi guļ mana sāpju sirds

No tumšiem nama logiem es veros rudenī
Kur krēslas miglā aukstā Tavs rēgs caur ēnām slīd

Kā skumju attēls prātā reiz salauzts solījums
Es dzirdu bēdu soļus, kas tuvāk nāk arvien

Un dienas ātri paiet, un naktis garas kļūst
Steidz dzīves straumes projām, sirds vientulībā lūzt

Tā aiziet gaisma lēna, tai skumīgs skaistums līdz
Man paliek tikai ēnas, kauss rūgtām zālēm piepildīts

Un rudens veras manī, tā acis klusi raud
Tavs rēgs sev līdz uz mūžu nu mani projām sauc…

4. Azraēla Svece

Pēdējo sveci iededz man, Azrael
Lūgsimies kopā, jo nakts jau ir klāt
Tavi spārni apsegs man seju
Lai svece vasku kā asaras lej

Ak, kavējies Azrael, uz mirkli vēl šeit
Es zinu, ka drīz mums jāsteidzas prom
Kur pazūd ēnas, kur izbeidzas laiks
Un dziesma kur izskan, un izzūd kā rēgs

Pēdējo sveci, lai sagaidām, izdegot kopā
No lūpām, lai lūgšanas nokāpj uz sirdi
Nakts klaudzina durvis, melni spārni mēnesi aizsedz
Grūti spert pēdējo soli, kas klusā mūžībā aizved…

5. Pa Baltu Sniegu Nāve Nāk

Pa baltu sniegu nāve nāk
Tās soļi viegli, nedzirdami iet
Tai līdzi tā kā melni vilki
Skrien neprāts, bads un vecas bailes

Kā sveces sēru istabā
Kāds iededz pāri egļu smailēm zvaigznes
Un sals ar savām ledus skavām glāsta
Līdz visu pārņem savāds siltums...

Drīz nakts sniegs roku dvēselei
Pa baltu sniegu projām vedīs
Tad laiks būs nācis vilkiem dzīrot
To acis tumsā auksti zvēro

Tās tālās zvaigznes debesjumā
Pār egļu smailēm, vēlā stundā
Deg klusai piemiņai kā sveces
Kas vēl par mani atcerēsies?

Es nedzirdu, kā nāve nāk
Pa baltu sniegu, zvaigznēm mirdzot
Es nemanu, kā egļu ēnās
Trīs melni vilki mani vēro

Vien sals ar ledus rokām glāsta
Un visu pārņem savāds siltums

6. Veļu Māte

Veļu māte, skumju māte
sveču liesmas vējā trīc
teic man, kamdēļ nerimst sāpes
un pār zemi neaust rīts?
Simtiem jūdžu tavas rokas manu vārgo miesu nes
klusi izbeidz manas mokas
ēnu segām acis sedz
Gudri vārdi, laiks un tumsa
dziedēt nespēj nāves brūces
kur ņemt spēku elpot tālāk
asins melnā zemē sūcas...
Nebūtība, tumšais atvars
Atrauj dvēseli no miesas
Otru iemet aukstā kapā
Veļu māte, skumju māte
Tevis nav, un manis arī
Tevis nav un manis arī
Tevis nav un manis arī

7. Tūkstoš Balsis

Es dzirdu tūkstoš balsis
No tumšiem mākoņiem
Vien tuvu dārdošs pērkons
Un bēru zvans tā skan

“Ak cilvēk, kas tu esi?
Tavs ceļš ar ērkšķiem sēts.
Un tavas dzīves straumes
Uz tumšu kapu plūst…”

Kas rokām atņem spēku
Un dvēselei liek skumt?
Kas vajā mūs un moka,
Un cerībām liek brukt?

Es esmu viens, neviena cita nav
Es nezinu, kur gaisma mīt
Vien ēnas tukšās telpās staigā
Man nav, ko mājās sagaidīt
Mans neprāts, tumšās dziņas
Kā ļauni kraukļi ķērc un plosa
Ar līkiem nagiem vientulību manu
Neviena nav, es kliedzu naktī…

Es dzirdu tūkstoš balsis
No tumšiem mākoņiem
Kā tuvu dārdošs pērkons
Un bēru zvans tās skan

Un izmisums pār rudens laukiem
Uz melna zirga trauc
Šai grēku pilnai pasaulei
Vairs laika nevaid daudz!