Участники на портале:
нет
Поиск по
порталу:
    
Metal Library - www.metallibrary.ru Metal Library: всё, что вы хотели знать о тяжёлой музыке!
Вход для
участников:
    
Metal Library:
Группы | Дискографии
Новости RSS/Atom Twitter
Группы
Статьи
Команда
Магазин

Видео уроки по музыке, мануалы к плагинам, бесплатные банки и сэмплы

Группы : Дискографии

MetalCD.ru

Skyforger: "Kauja Pie Saules" – 1998

энциклопедия: Skyforger

Состав группы:

  • Peter – гитара, вокал
  • Edgar "Zirgs" – бас
  • Ìirts Kïaviòð – гитара
  • Imant – ударные

Skyforger: "Kauja Pie Saules" – 1998

Композиции:

  1. Zviegtin' Zviedza Kara Zirgi
  2. Kauja Pie Saules 1236
  3. SenČu Ozols
  4. Viestarda CĪŅa Pie MeŽotnes 1219
  5. Kurši
  6. KalĒjs Kala Debesīs
  7. Kam PŪšat Kara Taures
  8. Kauja Garozas SilĀ
  9. SvĒtais Ugunskrusts

Лирика

1. Zviegtin' Zviedza Kara Zirgi

Zviegtin' zviedza kara zirgi
Karavīrus gaidīdami ;
Karavīri zobentiņus
Uz akmeņa tecināj'.

Iztrinuši zobentiņus
Krustām lika zvērēdami:
Labāk manu galvu ņēma,
Nekā manu tēvuzemi!

Es jums saku, sveši ļaudis:
Šai zemēi nenāciet –
Dzied man zelta lakstīgala
Zobentiņa galiņā!

2. Kauja Pie Saules 1236

# Tas notika 1236. gada 22. septembra dienā,
Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki mestra Folkvīna vadībā
pēc sirojuma pa lietuviešu zemēm devās atpakaļ uz Rīgu.
Pusceļā, netālu no Saules ciema, viņus negaidīti pārsteidza
Ringauda vadītais lietuviešu un zemgaļu apvienotais
karaspēks un sākās varena kauja...

Sēdies, ceļiniek, krastā,
Skatus pāri met ;
Redzi lēzeno lauku
Viņpus upes pretī

Tur, kur mierīgs arājs
Status ceļ uz lauka
Pirms daudz gadiem brāza
Sīvas kaujas auka

Tur Zobenbrāļu ordeņa vara pīšļos gruva
Leiši, zemgalieši dižu uzvaru kaujā sev guva

Kaujā pie Saules
Tur Ringauds skandēja uzvaras taures
Kaujā pie Saules
Tur zemē pūst kristīgo kauli

Pa tumšiem mežiem slepus
Ir Ringauds ar lietuvjiem traucis
Un pa ceļam sev zemgaļus
Uz asiņu dzīrēm līdz saucis

Pērkon! dievs visuvarenais,
Tu, kas zibšņus met graujā,
Kā priekšā dreb zeme un gaiss,
Jel palīdzi mums šajā kaujā

Mestrs Folkvīns un ordeņa brāļi
Visi mūža miegā tur slīga
No zemgaļiem kļuva dažs gļēvuls vēl kauts,
Kas lūkoja bēgšus tikt Rīgā

Kauja pie Saules, Mēmeles krastā
Ringauda uzvaras krāšņākais zieds
Ceļiniek, vietai kad garām šai ej
Varoņus pieminot galvu liec!

3. SenČu Ozols

Es paceļu rokas pret sauli,
Kas spīd manā sejā caur ozola zariem.
Es saucu sen aizmirstus vārdus
Un jūtu kā zemes spēks ieplūst manī.
Šai svētajā vietā es vairs neesmu viens,
Es dzirdu meža garu balsis.
Manas atmiņas lēnām sāk mosties no miega
Un es zinu – nekas nav aizmirsts.

Un tad manā priekšā pret rietošo sauli
No ozola iznirst sirms vīrs.
Kā hipnotizēts viņa priekšā es noliecu galvu ;
Man čukst meža gari – tas ir Krīvu Krīvs,
Pats viedākais senču burvis un zintnieks –
Sen miris viņš, bet tomēr vēl dzīvs

"Es esmu šī ozola gars, nekad šeit nepacel cirvi!
Es mācīšu tev, lai tavs prāts kļūtu tīrs,
Ja ziedosi man savu sirdi.
No zemes tu cēlies esi, mans dēls, ne no debess ;
Pie savas mātes tad atgriezies,
Lai tava daļa ir zobens un lemess
Un zini – nekas nav aizmirsts! "

4. Viestarda CĪŅa Pie MeŽotnes 1219

12-13 gs. Tērvetes pilskalnā dzīvoja un valdīja Viestards –
pirmais senajās hronikās minētais zemgaļu virsaitis.
Bet viens no lielākajiem un varenākajiem Zemgalē tolaik
bija Mežotnes pilskalns Lielupes krastā.

Uz Tērveti ziņnesis steidz –
Viņš Viestardam ļaunu ziņu teic:
Tur Mežotnes pilskalnā mūki un krustneši sēž
Pie ticības savas tie zemgaļus vērš!

Tver zobenu Viestards, deg niknumā sirds tam:
" Ja reiz ciemiņi klātu, tie jāsaņem godam!

No visas Zemgales lai vīri šurp nāk
Un cirvjus un zobenus līdzi lai nes!
Mēs apsolam dieviem, ja tie laimi mums dos,
Tās galvas, ko cirtīsim pie Mežotnes! "

Jau pamalē Pērkons dusmīgi rūc:
Tu, svešiniek, labāk no Zemgales mūc!

Un rīta agrumā pie Mežotnes zemgaļu karapulks ieradās:
Tur visu dienu ar krustnešiem viņi cīnījās.
Tomēr nav laimes Viestardam šodien –
Jau viņa māsasdēls laukā guļ beigts...

Bet tikām pa Lielupi kuģos
šurp kristīgiem palīgi brauc.
Kad to dabūja zemgaļi zināt,
Pilni niknuma tos sagaidīt trauc
Un upes seklākā vietā
Tie tūdaļ kuģiem virsū krita
Un visus, kas tur iekšā bija,
Bez žēlastības zemē cirta.

To redzot mūki, kas vēl Mežotnes pilskalnā slēpās,
Steidz bailēs savu dievu lūgt,
Un līdz ar krēslas pēdējo stundu
Tie visi prom no Zemgales mūk.

Kauc vilki tiem pakaļ
Un melna pār mežiem noguļas nakts –
Tā zemgaļi saņem tos,
Kas nāk šurp neaicināts.

5. Kurši

Piesēdiesi, Vēja māte,
Sausas egles galiņā,
Kamēr mani bāleliņi
Pāri ies jūriņai.

Minat, brāļi, zobentiņus
šai zemēi stāvēdami ;
Tā mīsim naideniekus
Citā jūras maliņā!

No Dzintares, Vārtājas pilskalniem
600 kuršu ir nākuši jūras krastā:
Mirdz cirvji un zobeni, kara karogi pland
20 kuģu garajos mastos.
Ilgs pagājis laiks kad tie pēdējo reizi siru gaitās gājuši...

Līdz ceļiem ūdenī iebridis stāv sirmais krīvs ;
Pret debesīm upura asīnīm slacīto cirvi pacēlis
Viņš varenā Pērkona vārdu skaļi sauc
Un lūdz lai sūta tas laimi šajā gaitā.

Skanot ragiem un taurēm, vīri grūž kuģus jūrā ;
Vecs karotājs aizsāk seno kara dziesmu:

"Mēs esam kurši – vīri no dzintara zemes,
Jūras tāles mūs sauc!
Kā naidnieki kāpj mūsu krastos,
Tiem atriebt mēs braucam.
Un uz ilgiem laikiem lai mūsu smagās vāles tie atmin
Un lūdz savu dievu:
Ak, kungs, pasargi mūs no kuršiem! "

6. KalĒjs Kala Debesīs

Kalējs kala debesīs,
Dzirkstis bira jūrmalā ;
Eita, brāļi, salasīt,
Izkalsim sev zobentiņus!

Izkalsim sev zobentiņus
Deviņiemi tēraudiem ;
Iesim tad uz jodu zemi,
Jodu dēlus kapādami!

Pērkons brauca par debesi,
Bargus vārdus runādams ;
Bargus vārdus runādams,
Dzelžu rīksti ciladams.

Pērkon, esi nikns uz mūsu naidniekiem!

Sveši kungi, karavīri
Mīda manu tēvu zemi ;
Nāks vasara, nāks Pērkonis,
Saspers jūs gabalos!

Pērkon, esi nikns uz mūsu naidniekiem!

Cērtat, brāļi, zobentiņus
Krusteniski ozolā.
Krustiem zari, krustiem saknes,
Krustiem karu izdrasēt.

7. Kam PŪšat Kara Taures

Kam pūšat kara taures,
Mani balti bālēliņi?
Neba nāca svešas tautas
Novadiņu izdīžāt.

Naigi, naigi, aši, aši
Kopā, brāļi, pulciņā!
Minat savus zobentiņus,
Sedlojieti kumeliņus!

Pulkiem jāja svešas tautas,
Sāv ar naidu pavārtē ;
Dod, Dieviņi, lielu vari
Zobentiņu izcilāt.

Labāk mani karā kāva,
Nakā suni sētmalē:
Māsiņai liela slava –
Karā kauts bāleliņš.

8. Kauja Garozas SilĀ

Tā bija viena no pēdējām lielākām zemgaļu uzvarētajām
kaujām – 1287. gada martā viņi uzbruka galvenajam
kristīgo centram Baltījā – Rīgai. Kaut gan pilsētu ieņemt
tiem neizdevās, viņi nopostīja visu apkārtni un uzbruka citai
pilsētai – Ikšķilei. Vācu ordeņa bruņinieki dzinās pakaļ
zemgaļiem un mežā pie Garozas abi karaspēki satikās

Dedz naidā kvēlā, dedz mana sirds,
Tver roka ciešāk zobena spalu,
Jau mežmalā svešu pakavu dimdoņu dzird –
Tur kāds jāj meklēt šai zemē sev galu.
Drīz asiņu upes tecēs un daudziem vairs neredzēt sauli...
Vēl mežā dziļš guļ klusums
Un tumsa kokus sedz:
Tur krustiem rotāti vīri,
Tie guļ, ne ko dzird, ne ko redz.

Tie neredz, kur biezokņa dzīlēs
Kā ugunis acis spīd,
Un nejūt kā Veļu māte
Nāves elpu tiem uzpūš šobrīd

– Laiks mosties, laiks mosties –
Sauc klusu kāda draudīga balss,
Tur kokā ķērc krauklis melns:
"Šeit visiem jums pienāks gals! "

Te pāršķeļ klusumu kaujas sauciens:
Tur cauri biezoknim zemgaļi nāk ;
Kā melna nāves ēna pret kristīgiem velties tie sāk.
Tie ietriecas krustnešu rindās
Un piešķist ar asinīm sniegs ;
Dzird vaidus un zobenus šķindam,
Jau daudzas acis ver nāves miegs.

Un beidzot liecas un sašķīst viss kristīgo bars –
Nav pārspējams šodien tiem zemgaļu niknums un kaujas spars!

Ei, kraukļi, uz zemgali nesat ziņu:
Pie Garozas silā sakauts guļ ienaidnieks!

9. SvĒtais Ugunskrusts

Tas ir svētais uguns krusts,
Ieausts priesteru jostās ;
Tā ir dieva Pērkona zīme,
Kas mūsu karogu rotā.
Karogu, zem kura mēs dzimstam un mirstam ;
Karogu, zem kura mēs stāvam ar ieročiem rokās.

Mēs stāvam kopā kā viens
Par tēvzemi savu ;
Mēs neiesim liekties, mēs varam tik lūzt,
Jo kā gan citādi tu vari
Par zemgaļu kareivi saukties,
Ja neesi ļāvis asinīm savām cauri šai zemei plūst!

Svētais ugunskrusts,
Dod mūsu sirdīm savu uguni just!

Un nav ļauts tev nodrebēt, kad blakus kritīs brālis,
Ne raudāt un lūgties, kad ienaidnieks cērt ;
Ko tad teiks tavi vēl nedzimušie dēli,
Vai vispār šai zemē tiem piedzimt būs vērts?

Bet tagad man notrīs lepnumā sirds,
Kad uz savas seņču zemes es stāvu –
Nav velti viņu asins te liets,
Vēl ugunskrusts mūsu karogā kvēlo!

© 2000-2024 Ghostman & Meneldor. Все права защищены. Обратная связь... Использование материалов разрешено только со ссылкой на сайт.